Krusts sākotnēji bija nežēlīgs izpildīšanas instruments. Pēc tam, kad Romas pārvaldnieks Pilāts, pakļaujoties ebreju tautas spiedienam, Jēzum piesprieda nāvessodu, karavīri veda Jēzu uz vietu, kas pazīstama kā Golgāta, kur Viņu sita krustā. Bībelē ir arī minēts, ka kopā ar Jēzu krustā tika sisti divi noziedznieki, viens no Viņa kreisajā pusē un viens labajā pusē. Tas parāda, ka Jēzus laikā krusts bija tikai soda līdzeklis, ko izmantoja pret noziedzniekiem; tai nebija nekā, kas būtu slavējams, un, protams, nekā, kas būtu pelnījis godbijību.
Tomēr Jēzus Kristus krustā sišana un tai sekojošā augšāmcelšanās trešajā dienā veidoja dievišķu pestīšanas plānu, ko Dievs bija noteicis jau kopš pasaules radīšanas. Kā pravietis Jesaja pravietoja: "Patiesi, Viņš ir nesis mūsu bēdas un nesa mūsu bēdas, tomēr mēs Viņu uzskatījām par Dieva nomocītu, nomocītu un nomocītu. Bet Viņš tika ievainots par mūsu pārkāpumiem, Viņš tika ievainots par mūsu netaisnībām; sods par mūsu mieru bija pār Viņu, un mēs esam dziedināti ar Viņa grēkiem. katrs pagriezās uz savu ceļu, un Tas Kungs ir uzlicis Viņam mūsu visu vainu... Tomēr Tas Kungs ir licis Viņu apbēdināt.
Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Kungs Jēzus Kristus piepildīja Dieva plānu cilvēces izpirkšanai; izkāpis no krusta agonijas, Viņš uzvarēja nāvi un ieguva godību. Līdz ar to daudzi krustu ir sākuši uzskatīt par godības un pestīšanas simbolu.