Jau neolīta periodā jau valdīja primitīva ticība "dvēseles nemirstībai"; patiešām, apbedījumu artefakti ir atklāti arheoloģiskajās vietās, kas saistītas ar tādām kultūrām kā Hemudu un Dawenkou. Tā laikmeta cilvēki mirušo kapos ievietoja keramikas un nefrīta priekšmetus, cerot, ka aizgājēji pēcnāves dzīvē varēs turpināt savu ikdienu un rutīnas tāpat kā šajā pasaulē.
Džou dinastijas laikā paraža izmantot nefrītu kā rituālus traukus upurēšanas rituāliem bija kļuvusi plaši izplatīta. Šī prakse izvērsās ne tikai nozīmīgiem ceremonijas gadījumiem-, piemēram, senču pielūgsmei un Debesu godināšanai-, lai ietvertu visaptverošu un detalizētu sistēmu, kas regulē nefrīta izmantošanu bēru rituālos.
Nefrīta apbedīšanas priekšmeti kalpoja ne tikai kā rituāla protokola vai sociālā statusa zīmes; būtiskāk, tie iemiesoja dzīvo sirsnīgos centienus-kolektīvo vēlmi, lai mirušais varētu baudīt svētīgu eksistenci ārpus pasaules. Šī dziļā iemesla dēļ paraža aprakt mirušos ar nefrīta artefaktiem ir saglabājusies līdz mūsdienām.